Ja jūs 50., 60., 70., 80 gados bijāt bērns, atskatoties atpakaļ, ir grūti noticēt, ka mums ir izdevies nodzīvot līdz mūsdienām.

Bērnībā mēs mašīnā braucām bez piesprādzēšanās un drošības spilveniem. Braukt zirga pajūgā vasarā bija tīrā bauda.

Mūsu gultiņas tika krāsotas ar košām krāsām, kuru sastāvā bija liela svina koncentrācija. Nebija nekādu drošības korķīšu zālēm, durvis bieži vien netika aizslēgtas, bet skapji un skapīši vispār nekad netika aizslēgti. Mēs dzērām ūdeni no ielas akām, bet ne no plastmasas pudelēm. Nevienam nenāca prātā vilkt galvā ķiveri, lai brauktu ar velosipēdu. Šausmas!

Mēs stundām meistarojām dažādus ratiņus un citādus verķus no dēļiem un atkritumos atrastām detaļām, bet, kad nesāmies lejā no kalniņa, tad pēkšņi atcerējāmies, ka bremzes neuztaisījām. Iebraukuši ērkšķainos krūmos, mēs paši tikām galā ar šīm problēmām.

Mēs izgājām ārā no mājas agri no rīta un spēlējāmies visu dienu, mājās atgriezāmies, kad ielās iedegās laternas. Cauru dienu neviens nezināja, kur mēs esam un ko mēs darām. Mobilo telefonu nebija! Grūti iztēloties.

Mums bija sagrieztas rokas un kājas, bija reizēm izsisti zobi, bet neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Bija visādi. Vainīgi bijām tikai mēs paši, neviens cits. Atceraties? Mēs kāvāmies līdz asinīm un staigājām ar zilumiem, pierodot nepievērst tiem uzmanību.

Mēs ēdām kūkas, saldējumu, dzērām limonādi, bet neviens no tā nekļuva resns tāpēc, ka mēs visu laiku skraidījām, spēlējāmies pa lauku. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki un neviens no tā nenomira.

Mums nebija datorspēļu, 165 TV kanālu, kompaktdisku, mobilo telefonu, interneta, mēs skrējām skatīties multenes pie kāda, kam bija televizors, jo video arī nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs izgājām no mājām un tikāmies. Mēs braucām ar velosipēdiem, laidām sērkociņus pavasara strautiņos, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un runājām par visu ko.

Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie viņa durvīm, zvanījām vai vienkārši gājām iekšā un satikāmies. Atceraties? Bez prasīšanās! Paši! Vieni šajā cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar nūjām un konservu kārbām, mēs čiepām ābolus un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem, un kauliņi nesāka dīgt mūsu vēderos. Katrs kaut reizi bija pierakstījies uz futbolu, hokeju vai volejbolu, bet ne visi iekļuva komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar zaudējumu.

Daži skolēni nebija tik gudri kā citi, tāpēc palika uz otru gadu. Kontroldarbi un eksāmeni netika dalīti 10 līmeņos, atzīmes lika 5 baļļu sistēmā. Starpbrīžos laistījāmies ar ūdeni no daudzkārt izmantojamām šļircēm!

Mūsu pārkāpumi bija mūsu pārkāpumi. Mēs bijām gatavi sekām. Slēpties nebija no kā. Doma, ka varētu atpirkties no miličiem vai no armijas, pat prātā nenāca. Vecāki tajā laikā parasti bija likuma pusē, varat iedomāties?!

Šī paaudze radīja daudz cilvēku, kuri spēs riskēt, risināt problēmas un radīt kaut ko tādu, kas līdz šim nav bijis. Mums bija izvēles brīvība, tiesības riskēt un kļūdīties, atbildība, un mēs kaut kā iemācījāmies izmantot to visu.

Ja esat viens no šīs paaudzes, es jūs apsveicu. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība un jaunība beidzās pirmsvaldība nopirka no jauniešiem brīvību apmaiņā pret skrituļslidām, mobilajiem telefoniem, zvaigžņu fabriku un gardiem sausiņiem. Ar viņu pašu atļauju, viņu pašu labā…

Patiesībā pasaulē nav vien septiņi pasaules brīnumi, bet daudz vairāk. Vienkārši mēs esam pie tiem pieraduši un tos nepamanām. Vai tad nav brīnums pirmais pēcskūšanās līdzeklis? Atceraties? Avīzes papīra gabaliņi?!

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!