Andrejs bija nodrošināts cilvēks. Godīgs. Rūpējās par padotajiem, nodarbojās ar labdarību. Bet ar meitu bija citādāk.

Viņas vārds ir Oļa, viņai ir 14 gadi. Pārejas vecums daudziem tīņiem ir smags, bet Oļa nebeidza vien izbrīnīt tēvu.

No skolas vecāki praktiski neizgāja: meita slikti mācījās, kāvās, bija rupja pret skolotājiem. Vecākiem ne reizi vien tika teikts, ka pārējo bērnu vecāki ir ļoti norūpējušies par saviem bērniem un ka viņi cer, ka vasaras brīvlaikā Oļai tiks piemeklēta cita skola.

Vecāki centās meitu vest pie prāta, solīja visu ko, lai tikai meita labi mācītos un uzvestos, arī draudēja. Nelīdzēja nekas. Mamma raudāja, tēvs staigāja sadrūmis. Tad nāca zvans no policijas – meita ar draudzenēm piekāvušas kādu bērnu un atņēmušas tam viņa kabatas naudu.

Vecākiem tas šķita mežonīgi. Viņi nekad nebija mācījuši meitai cietsirdību, naudas viņai netrūka nekad. Zagt vai atņemt naudu mazākiem viņai nebija  nekādas vajadzības.

Tajā dienā Andrejs brauca darīšanās, kādā ciematā tika pārdots zemes gabals pie upes. Viņš plānoja tur uzcelt nelielu atpūtas bāzi, kura nestu ienākumus un kas būtu arī atpūtas vieta ģimenei.

Apskatījis zemes gabalu, viņš nolēma apskatīt arī pašu ciemu. Viņš vēlējās uzzināt, kāds tur ir kontingents, uzzināt, vai tur būs iespējams atrast palīgstrādniekus un vai cieminieki netraucēs atpūtniekus.

Ejot garām kādai mājai, viņš caur sētu ieraudzība bariņu mazu bērnu strādājam dārzā. Līdzās stāvēja un darbiņus vadīja apmēram 50 gadus veca sieviete. Uzrunājis viņu, Andrejs sāka viņu izjautāt. Izrādījās, ka viņai ir 6 bērni, dzīvo viņi trūcīgi – vīrs dzer. Tura lopus, ir savs dārzs, tā arī dzīvo. Bērni ir pieticīgi, neizlutināti.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!