Mana mamma bija kāda precēta vīrieša sievas draudzene.Viņš arī bija mans tēvs.

Cik sevi atceros bērnībā, pastāvīgas dzīvesvietas mums nebija, visu laiku dzīvojām īres dzīvokļos.

Kad man bija 5 gadi, māte iepazinās ar kārtējo vīrieti un vēlējās būt kopā ar viņu, taču viņš izvirzīja noteikumu, ka viņi varēs būt kopā, ja viņa būs viena.

Māte pavisam viegli samainīja dēlu pret vīrieti. Viņa vienkārši aizveda mani uz mana tēva mājām, paņēma manus dokumentus, nolika mani pie tēva namdurvīm un, izdzirdusi, ka atveras durvis, aizskrēja projām. Tēvs atvēra durvis un apjuka ieraudzījis mani. Viņš uzreiz saprata, ka es esmu. Ieveda dzīvoklī.

Viņa sieva mani uzņēma labi tāpat arī viņu bērni, meita un dēls. Sākumā tēvs gribēja atdot mani patversmē, taču viņa sieva neļāva, teica, ka es ne pie kā neesmu vainīgs. Vienkārši svēta sieviete.

Sākumā es ļoti gaidīju savu  mammu, cerēju, ka viņa atnāks man pakaļ. Pēc tam pārstāju, un sāku sava tēva sievu saukt par mammu.

Manam tēvam nebija nekādu siltu jūtu ne pret vienu savu bērnu, kur nu vēl pret mani. Mani viņš uzskatīja par lieku muti, taču turpināja mani uzturēt, tāpat kā pārējos ģimenes locekļus.

Viņš bija diezgan despotisks cilvēks. Kad viņš nāca mājās no darba, mēs visi centāmies pazust bērnistabā, lai negadītos viņam acīs.

Kad viņš atkal aizgāja pie kārtējās jaunās mīļākās, mēs visi atviegloti nopūtāmies.Tobrīd bijām jau praktiski pieauguši. Māsa un brālis jau beidza skolu.

Apstākļu sagadīšanās dēļ, bijām vienaudži, tāpēc arī es gatavojos gala eksāmeniem skolā. Un tā – trīs izlaidumnieki. Palīdzējām viens otram.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!