Vafelītes “Kuku- kuku” bija tik ļoti izreklamēta, ka tās pazina pat tie, kas tās neēda.

Plastikāta maisiņš “Marianna” bija melnā “Boss” un ūtaino somu priekštecis un atradās katrā mājā.

Lūk, tā mēs atritinājām kasetes lentu. Bet kurš gan vairs zina, kas ir kasete, kas lenta?

Kad vēl reklāma nebija ik uz soļa un arī tādas marketologa profesijas vēl nebija, cepumu “Wagon Wheals” ražotāji jau rādīja, kā virzīt produktu tirgū.

Bērnu svētdiena sākās ar Disneja multenītēm.

Nebija nekā garšīgāka

Ja nu vienīgi šis, ātrās pagatavošanas mājas našķis

Toreiz nebija Ipadu, bet bija pielikumi

Diafilmas un filmoskopus mūsdienu bērni uzskatītu par akmens laikmeta paliekām.

Katrs 90-to gadu bērns zināja, kā padarīt flomāstera krāsas spilgtākas

Matu sprādzes, kuras skaitījās īpaši šikas

Pašgatavoti cukurgailīši un citi zvēriņi … Un, brīnums, nevienam nebija slinkums ar to visu nodarboties.

Spīdumiņi no šīm sprādzēm palika gan uz rokām, gan uz matiem, taču meitenēm tās vienalga patika.

Tikai vilinošais šo konfekšu iesaiņojums vien “lika” tās nopirkt.

Bet magnētiņi uz ledusskapja…

Šīs lentas pēc māmiņu burvestībām kļuva par kupliem pušķiem meiteņu matos.

Toreiz bija moderni rotāties ar visām varavīksnes krāsām uzreiz.

Tagad šīs lietas vairs neviens nelieto. Tiem, kas tās nekad nebija redzējuši, tās var likties dīvainas vai smieklīgas.

Lai runa jau nav par to lietderīgumu, bet par atmiņām, ko tās raisa vecākajās paaudzēs.