Vafelītes „Kuku-ruku” bija tik izreklamētas, ka par tām zināja pat tie, kas tās neēda.

Polietilēna maisiņš „Marianna” bija melnā „Boss” un rūtaino somu priekštecis un bija atrodams katrā mājā.

Lūk, tā mēs attinām magnetofona lentu. Kurš tagad zina, kas ir lenta un kasete?

Kad vēl nebija reklāmas uz katra soļa, un tāda profesija kā marketologs mūsu valstī nepastāvēja, „Wagon Wheals” cepumu ražotāji jau rādīja labu piemēru veiksmīgai produkcijas „bīdīšanai”.

Bērniem svētdiena sākās ar Disneja multfilmām.

Nebija nekā garšīgāka

Ja nu vienīgi šis ātri pagatavojamais paēdiens.

Toreiz nebija I-podu, bet bija paliktņi

Diafilmas un filmoskopus mūsdienu bērni uzskatītu par akmens laikmeta paliekām.

Katrs 90- to gadu bērns zināja, kā padarīt flomāsteru krāsu spilgtāku.

Matu sprādzes, kuras uzskatīja par īpaši šikām.

Pašgatavotas ledenītes. Un nevienam nebija slinkums ar tām ņemties.

Spīdumiņi no šīm matu sprādzītēm palika gan uz meiteņu rokām, gan uz matiem, tomēr tās viņām vienalga patika.

Viens pats kārdinošais šo konfekšu iesaiņojums „lika” tās nopirkt.

„Bet ledusskapju magnētiņi” — ka dzied Potaps.

Šīs lentas pēc māmiņu buršanās pār meitu frizūrām pārtapa par krāšņiem pušķiem!

Tolaik bija modē greznot sevi uzreiz ar visām varavīksnes krāsām

Šīs lietas vairs neviens nelieto. Tiem, kas tās nekad nav redzējuši, tās var likties dīvainas vai smieklīgas. Un lai, runa jau nav par to lietderīgumu, bet par atmiņām, kuras tās raisa. Tā arī ir viņu vērtība tagad.

Vai tu mājās glabā kaut ko no pagātnes?