– Es nezinu, kā tas varēja notikt, nezinu, balkons bija vaļā vai ciet, – atzinās meitenītes tēvs. Tobrīd vectētiņš, vecmāmiņa un vecākā meita bija dārzā. Piecos māte Varju atveda no dārziņa un pati devās uz darbu. Meitenītei viņa atstāja telefonu, lai vajadzības gadījumā varētu piezvanīt.

Mājas pagalmā Varjas tēvs pateicās Aleksandram par meitas glābšanu.

– Man apbalvojumi nav vajadzīgi, bet ar roku viss būs kārtībā, sadzīs, – atbildēja vīrietis.

– Izrādījās, ka vakarā māte pārvedusi meitu no dārziņa, pabarojusi, ieslēgusi viņai multfilmas, iedevusi mobilo telefonu un pati aizgājusi uz darbu tuvējā veikalā. Pie tam pārbaudījusi, vai visi logi un durvis ir ciet. Darba laiks viņai beidzas deviņos vakarā.

Sieviete regulāri zvanījusi meitai, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Viss bijis kārtībā. Pēc kārtējā zvana meitenīte nolēmusi, ka dosies pie mammas uz darbu. Tā kā durvis bijušas ciet, nolēmusi kāpt pa logu. Mazulīte izgājusi uz balkonu, atvērusi logu, pielikusi krēslu un izkāpusi ārā.

– Garāmgājēji ieraudzījuši, ka meitenīte stāv lodžijas ārpusē, sākuši kliegt, lai viņa turas pie puķu kastes. Tomēr meitenīte nenoturējās un krita lejā no astotā stāva. Ja garāmgājējs Aleksandrs nebūtu attiecīgi rīkojies, notiktu visbriesmīgākais!