Kas viņus vadīja tobrīd? Tikai vēlme izglābt un pasargāt bērna dzīvību!

Atbrīvojuši meitenīti no nevienlīdzīgās cīņas, suņi pavadīja vīrieti ar draudīgām rejām, bet kāds vēl pat metās viņam pakaļ. Pārliecinājušies, ka ar bērnu viss kārtībā, suņi, astes luncinot, devās savās gaitās. Savu misiju viņi bija beiguši un apbalvojumu par to negaidīja. Klaiņojošie suņi vispār šai dzīvē nav raduši saņemt balvas…

Vēlāk meitenīte stāstīja: „Mēs ar māsu nolēmām pateikties mūsu četrkājainajiem glābējiem: nopirkām pīrādziņus, maizi un pienu, un pacienājām visu baru. Esmu ļoti pateicīga šiem dzīvniekiem. Un man nav skaidrs, kāpēc garāmgājēji man nenāca palīgā, viņi taču redzēja, ka man uzbrūk,” bija nesapratnē meitenīte.

Ļoti žēl, ka noziedznieks paspēja aizbēgt. Tomēr policija turpina viņu meklēt.

Šis stāsts apstiprina frāzes „Suns-cilvēka draugs!” pareizību. Klaiņojošie, nevienam nevajadzīgie  un svešie suņi ar gluži cilvēcisku mīlestību metās palīgā bērnam. Paldies jums, brīnišķīgie dzīvnieki! Par bērna dzīvības glābšanu, par to, ka turpinat mīlēt mūs, cilvēkus, neraugoties ne uz ko!