Dažas dienas viņa mitinājusies pie kaimiņiem, domājusi, noskaidrosies, apdomāsies, bet viņš viņu atpakaļ vienalga nelaiž. „Labi ļaudis” pastāstījuši, ka viņš ar kādu ciema meiču jau sen satiekas kopš laika, kad Katja stāvoklī palikusi. Iet nav bijis kur, nolēmusi doties uz pilsētu. Atbraukt atbrauca, bet ko tālāk darīt, vēl nav varējusi izdomāt.

Bet termiņš viņai jau liels, pēc nedēļām 3-4 jau jādzemdē. Ko nu darīt? Atstāju Katju pie sevis, apjautājos pa draugiem un paziņām, atnesa mums gan gultiņu, gan ratiņus un arī daudz dažāda izmēra bērnu apģērbu.

– Ir pasaulē labi ļaudis, Katjeņka, tiksim galā!

– Paldies jums Lidija Mihailovna, nezinu, ko es bez jums iesāktu…

Piedzima Katjai meitiņa, spēcīga, vesela. Nosaucām par Vasilisu, Katjai šis vārds ļoti patika. Tā kā Katjai uz nervu pamata piena bērna barošanai nebija, nolēmām, ka pie bērna būšu es, bet Katja ies strādāt.

– Tikai kur mani bez darba pieredzes ņems? Pēc izglītības esmu grāmatvede, bet specialitātē strādājusi neesmu ne dienu…\

– Nepārdzīvo, Katja, es rūpnīcā līdz pat pensijai strādāju, paziņu man tur daudz, palīdzēs tevi darbā iekārtot.

Katju pieņēma par jaunāko speciālisti ekonomistu daļā. Protams, baidījos, ka viņa netiks galā, bet viss notika pilnīgi otrādi, meitene izrādījās gudra un jau pēc pusgada viņa tika paaugstināta amatā, bet man teica paldies par tik vērtīgu darbinieci.

Tā arī dzīvojām ar šo svešo meiteni kā radinieces. Vasilisa auga, par vecmāmiņu mani sauca, kad viņai palika divi gadiņi, sāka iet bērnudārzā un tad mani Katja atkal pārsteidza.

– Lidija Mihailovna, pat nezinu, ko man darīt… mūsu nodaļas vadītājs jau sen man izrāda uzmanību, bet nu atzinās mīlestībā un bildināja…

– Tev, Katja, pašai viņš patīk?

– Patīk jau, bet baidos atkal apdedzināties…

– Nebaidies, tagad taču tu vairs neesi viena, tev esmu es…

Katja apskāva mani un sāka raudāt. Pēc diviem mēnešiem bija kāzas, atdevu es savas meitenes drošās rokās, es taču zināju, ka Konstantīns, lai arī jauns, bet ir godīgs un audzināts vīrietis.

Pateicībā par šiem diviem gadiem, Katja mani nekad neaizmirst: zvana katru dienu, apjautājas par veselību, dāvanas uz svētkiem dāvina, bieži ciemos ar Vasilisu pie manis brauc. Tā, lūk, es vecuma galā vēl pie meitas tiku, pie savas mīļās un gādīgās Katjas. Nebaidieties, ļaudis, labus darbus darīt!