Sieviete atklāj vērtīgas idejas, kā pareizi meklēt dzintarus.

Liesma raksta:

“Īsais kurss dzintaru meklēšanā. – Ai, nu šodien švaki, te jau dikti maz, – kautrīgi pastiepj roku pilnīgi neticamā kārtā Pāvilostas pludmalē satiktā paziņa, brīvdienu dzintaru medniece.

– Nu, labi, varbūt šis, bet vēl jāpārbauda, – viņa izvelk milzeni no otras kabatas.

– Nokavējām, lielais vairums jau nolasīti, šodien pie mola esot bijuši izmesti, – ar vieglu žēlumu balsī nosaka paziņa un laipni ieaicina mani uz tēju.

Līdz tumsai tomēr klīdu gar jūras krastu un vēroju, kā tas notiek. Sapratu lūk, ko. Sekmīgām dzintaru medībām vajag gumijniekus, ķeseli garā kātā, tālskati (vēlams) velosipēdu un ultravioletās gaismas lukturīti.

Tālskatī vēro, kur pulcējas kaiju bari. Putni laikus pamana tās cietās, pinkainās aļģu salas, kas pilnas ne tikai savalgotām zivīm, bet arī dzintara gabaliem.

Kad esi noskatījis šādu putnu ņemšanos, gaidi, kad pieskalos pinekļus tuvāk krastam, vai brien pakaļ, cik zābaku garums atļauj.

Savāc visu ķeselē un stiep krasta smiltīs. Tur arī izrevidē guvumu. Vislabāk to darīt naktī, jo ar ultravioleto gaismu dzintara gabaliņi spilgti izgaismojas un tos ir superviegli ieraudzīt.

Ja tev ir ričuks, esi pludmales karalis. Tādiem kā es – labākajā gadījumā paliek knibucīši.

Īstie dzintaru lasītāji savāc krietnu zupasšķīvi jūras dārgakmeņu pēc katra stiprāka pūtiena selgā.

Esmu gatava nakšņot teltī jūras krastā pavasara vai rudens vētru laikā šī piedzīvojuma dēļ. Ja vietējie nenolinčos.”