Šādam gadījumam nekādu zāļu nav, tas vienkārši jāpārcieš. Tāpat kā smeldzošās sāpes mugurā – ir pārvietojies  smaguma centrs.

Viņa stāv un domā: „Nu kāpēc mani neviens nepalaiž apsēsties?  Viņi visi taču redz… Nu kā tad tā? … Un acīs sariešas asaras.

Ne jau tāpēc, ka viņa ir muļķe vai histēriše – tie vienkārši ir hormoni, kas apgādā viņu ar grēmām un iesnām, piedevām vēl padarot viņu ļoti jūtīgu un ievainojamu.

Psihiskā ziņā viņa ir vairāk līdzīga  māti zaudējušam bērnam, nekā pieaugušai sievietei, kāda viņa patiesībā arī ir.

Paraugieties apkārt , un ja ieraudzīsiet viņu, palaidiet apsēsties. Un jūs saņemsiet no viņas tik daudz īstas pateicības, ka jūsu karma tiks uzlabota vairākām pārdzimšanām uz priekšu. Vai vienkārši palīdziet cilvēkam, kuram  šobrīd ir  daudz grūtāk nekā jums. Un jūs daļēji atgriezīsiet viņam pēdējos mēnešos krietni zaudēto ticību cilvēcīgumam.

Skaidrības labad: viss iepriekš rakstītais nav tāpēc, lai pasūdzētos, par to, cik es esmu nelaimīga  un ka apkārt visi ir nelieši,  jo vairāk tāpēc, ka ne viens ne otrs apgalvojums  neatbilst patiesībai.

Šī stāsta uzdevums ir pavisam vienkāršs – nedaudz paplašināt skatu uz dzīvi tiem, kas nekad nav bijuši šādā interesantā stāvoklī.