Kad nākamreiz stāvēsiet rindā vai brauksiet sabiedriskajā transportā, paraugieties apkārt, vai tuvumā nav sieviete ar lielu vēderu. Es jums tūlīt par viņu pastāstīšu. Ir liela varbūtība, ka viņa jūtas tieši tā.

Viņas vēderā atrodas kaut kas līdzīgs pieclitru pudelei, pie tam šī pudele dzīvo savu neatkarīgu dzīvi: lejā nežēlīgi spiež uz urīnpūsli un gūžu kauliem, kuri par to nepavisam nav sajūsmā. Bet augšpusē priecīgi vico pa ribām.

Starp citu, iepriekšējā naktī viņa ir gulējusi tikai trīs stundas, tāpēc, ka šī pieclitru pudele pusnakti kūļājās pa visu vēderu, tāpēc viņa reizes piecas cēlās augšā, lai atbrīvotos no urīna, katru reizi nesaprotot, kā tas var būt, ka vajadzība pēc iešanas uz tualeti ir tik milzīga, bet rezultāts – pavisam niecīgs.

Viņas tā vien sapņo ātrāk izkļūt svaigā gaisā, jo elpot viņai ir ļoti grūti – izaugušais vēders plaušām nav atstājis daudz vietas. Un arī elpot nākas caur muti. Kā bonuss viņai ir tā saucamais vazomotorais grūtnieč urinīts.

Viņa stāv un viņas vēders periodiski kļūst akmens ciets – tās sauc par par Brekstona-Hiksa  izmēģinājuma kontrakcijām, kuru laikā viņai ārprātīgi vajag uz tualeti. Tas nav ilgstoši, bet ļoti, ļoti spēcīgi.

Kad Brekstons ar Hiksu uz laiku atkāpjas, viņas kuņģis pēkšņi izgrūž skābi, jo tur sarežģītu hormonālo iemeslu dēļ ir atlaidies klapans. Kamēr viņa rakājas pa somu, meklējot Maaloksu vai Rennie, viņai pēkšņi sametas kājas.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!