Modes pasākumos pārsvarā tās, kam pāri 40. Jaunāku maz, jaunās skatās seriālus vai hipnotizē datoru. Spicās vecmāmiņas paspēj būt visur. Jaunībā viņām nebija tik daudz izklaides iespēju, tagad viņas steidz „saraut”. Viņām ir vienmērīga elpošana, karsta sirds un nedaudz šķelmīgs skatiens.

Aiz pleciem viņām – traģēdijas, zaudējumi nelaimes. Vīru gādātas krāpšanas, skandāli ar bērniem, pirmās grumbas „Ak, nē!”

Tagad viss ir pārsāpējis, bērni izauguši. Grumbiņas? Nu tāpēc jau nesāks jukt prātā! Viņas netaisa plastiskās operācijas – nav jau trakas. Kaut gan krēmiņi rītā, vakarā – svēta lieta. Un matus piekrāsot – varbūt kļūt par rudmati? Viņas pucējas. Un neizskatās muļķīgi.

Muļķīgi izskatīties varēja jaunībā: muļķīga soma, lēta kleita, nemoderni džinsi. Jaunībā visi šie sīkumi ir svarīgi. Ir taču „kontrakts” ar sabiedrību, tev jāiekļaujas kanonos, reglamentā, protokolā. Tu esi sociālais planktons.

Kad tev ir pāri 50 – šis „kontrakts” tiek pārtraukts. Kā teica prātīgā Izabella Roselīni.” Vecums – tā ir brīvība!

Tev vairs nevienam nekas nav jāpierāda, nevienam neesi neko parādā, tu dzīvo, kā tev patīk, tu esi brīva. Tev nospļauties, vai veči blenzīs uz tavu pēcpusi vai nē, uzšķaudīt, ko teiks nīgrās draudzenes. Rudas cirtas, puķaina kleita, kedas. „O, mana mazā beibe!” kā dziedāja Sukačovs.

Un, velns parāvis, šajā savā brīvībā, šajos smieklos, šajā brīvajā gaitā seksualitātes ir vairāk, nekā, lūk, tajā lielkrūtainajai cacai, kura sēž restorānā un ik pa minūtei ielūr savā viedtālrunī: kā lūpu krāsa, kā mati un kā skropstas plivinās? Caciņa baidās galvu pagrozīt, caciņa nervozē, caciņa sevi pārdod. Viņa ir „kontraktā”.

Bet turpat blakus sēž trīs spicas lēdijas, dzer vīnu un smejas.

Viņām priekšā viss vakars. Viņām priekšā liela interesanta dzīve. Lai arī ar grumbiņām.

Meitenes, drīkst pie jums piesēst? Gribas mazliet ugunīguma, bet ar jaunajām ir garlaicīgi…