Katru dienu es dzeru no dārgām kristāla glāzēm, kas uzdāvinātas mums uz kāzām. Uzvelku labāko uzvalku, kad eju uz veikalu. Labākās smaržas lietoju ikdienā, ne tikai retos gadījumos.Tagad vārdi “ kaut kad” vai “kādreiz” ir pilnīgi izslēgti no mana leksikona. Tagad es vēlos redzēt, just, dzirdēt un darīt kaut ko šeit un tagad.

Domāju par to, ko mana drauga sieva darītu, ja zinātu, ka rīt viņas vairs nebūs. Droši vien viņa pazvanītu draugiem, ar kuriem sen nav tikusies, sasauktu visu savu ģimeni un dotos uz iemīļoto restorānu.

Domāju, ka tad, ja manas dienas būtu skaitītas, tad visi napabeigtie darbi man traucētu un mani kaitinātu. Domāju, ka mani tracinātu tas fakts, ka es tā arī neesmu redzējies ar saviem senajiem draugiem, ar kuriem tikties biju solījies ”kaut kad vēlāk”.

Mani kaitinātu tās vēstules, kuras es neesmu uzrakstījis, atliekot uz vēlāku laiku. Es dusmotos par domu, ka neesmu parunājies ar tuviniekiem par to, ka viņus mīlu.

Šodien es nelaižu garām nevienu iespēju savā mūžā ielaist smaidu un laimi. Es neglabāju neko vēlākam laikam. Es bieži atgādinu sev, ka katra minūte, katra diena, ko dzīvoju ir kaut kas īpašs.