Pirms dažiem mēnešiem mans draugs uzaicināja mani pie sevis ciemos. Viņš mani veda tieši uz guļamistabu un izņēma no kumodes kādu paciņu. No tās viņš izņēma skaistu mežģīņu apakšveļu un rādīja man to stāstīdams:

-Es nopirku šo komplektu sievai, kad mēs pirmo reizi bijām Parīzē. Škiet, tas bija pirms gadiem deviņiem, desmit. Viņa tā arī ne reizi to neuzvilka, glabāja to īpašam gadījumam. Man liekas, ka nu ir pienācis šis  laiks.

Draugs piegāja pie gultas un rūpīgi nolika šo zīda un mežģīņu pasaku klāt pārējām bērēm sagatavotajām lietām. Vakar mana drauga sieva nomira…

Viņš ilgi skatījās uz visām šīm lietām, tad paskatījās uz mani un čukstus teica:

– Zini, tagad es sapratu, ka neko nevajag taupīt kādam īpašam gadījumam. Katra minūte, katra stunda, katra diena, ko tu dzīvo uz šīs zemes, arī ir tas īpašais brīdis.

Viņa vārdi pilnībā izmainīja visu manu dzīvi.

Tagad es lasu savas mīļākās grāmatas, neatliekot to uz vēlāku laiku. Es biežāk tiekos ar radiem un draugiem un retāk uzkavējos darbā. Tikai tagad esmu sapratis, ka visa mūsu dzīve ir pieredze, kas ir jānovērtē.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!