Ar vīru iepazinos institūtā. Mēs mācījāmies vienā augstskolā, vienā kursā, tikai dažādās fakultātēs.

Bija studentu ballīte, tur arī iepazināmies, samainījāmies telefonu numuriem un sākām tikties.

Pirms pašām studiju beigām kopīgi noīrējām dzīvokli un sākām dzīvot kopā. Pēc tam iesniedzām dokumentus CAR un pēc trim mēnešiem apprecējāmies.

Mums piedāvāja darbu rūpnīcā, man grāmatvedes vietu, vīram – inženiera. Pēc trim gadiem paņēmām hipotēkā dzīvokli, ņēmām uzreiz lielu, lai pietiktu vietas arī bērniem.

Bija grūti, bet bijām jauni un galā  tikām.

Kad bijām jau hipotēku maksājuši 5 gadus (ņēmām uz 10), paliku stāvoklī. Mums piedzima meita. Mūsu laimei nebija gala.

Pēc dekrēta meita sāka iet bērnudārzā un es atsāku strādāt. Mani nozīmēja par rūpnīcas galvenā grāmatveža vietnieku.

Mana alga pieauga vairākas reizes, tagad es pelnīju vairāk, nekā vīrs un hipotēku nomaksāt varējām ātrāk.

Nu varējām atļauties braukt atvaļinājumos pie jūras, varējām atļauties lietas, par kurām kādreiz tikai sapņojām.

Tad meita sāka mācīties skolā. Es strādāju, arī vīrs strādāja, taču sāku ievērot, ka mans vīrs aizvien biežāk sāk aizkavēties darbā. Kad viņš nāca mājās, no viņa vēdīja svešas sieviešu smaržas. Kad sāku par to runāt, viņš vienmēr atbildēja, ka tās ir tikai manas fantāzijas.

Tā turpinājās gandrīz trīs gadus, un tad man darbā pienāca klāt jauna skaista sieviete.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!