Kāda sieviete “Faceebook” vietnā dalījusies ar vairāku mediķu stāstiem, kur katrs piedzīvojis ko tik smieklīgu, ka atcerēsies uz ilgiem laikiem.

Sieviete raksta:

“Nogurušie mediķi dalās savos stāstos iz dzīves, tai skaitā viens no šiem stāstiem arī par mani:

Kāda Ginekologa stāsts:

„Tas bija tāds kauns, kad es pēc darba iegāju veikalā un jautāju pārdevējai:

– Kad bij’ pēdējās mēnešreizes?

Bet viņa ātri un skaidri atbildēja:

– 29. maijā,

Bet tad viņa tomēr bikli pajautāja:

– Kādēļ jūs man to jautājat ?

Kāda Neirologa stāsts:

“Es pēc iepirkšanās lielveikalā parakstījos uz čeka un pēc tam uzliku savu zīmogu .

Kasiere paskatījās uz mani ar tādu izbrīnīti grimasi, ks es pēkšņi sapratu – es taču neesmu darbā …

Vispārējas prakses ārsts:

„Es, atgriežoties mājās pēc izsaukumu kaudzes. Klauvejos pie savas mājas durvīm, aizmirstot, ka kabatā atrodas durvju atslēga. Tāpēc automātiski uz sievas jautājumu:

Lasi vēl: “Braucu pa Barona ielu un ieraudzīju šo trako tēti, kurš ar bērniem pārvietojās šādā veidā!” (Video)

– Kas?

Atbildu :

– Jūs izsaucāt Ārstu ?”

Ārsts kardioradiologs:

“ Vakarā esot mājās atskan zvans mobilajā. Es tik tiko kā no darba un atbildu:

– Kardioloģija.

Un tur mamma man atbild:

– Pediatrija jūs izsauc… (mamma man ir pediatrs)…”

Psihiatrs:

“Es nostrādādams 2 maiņas pēc kārtas tik ilgi mēģināju atvērt svešu mašīnu, ka galu galā iznācis saimnieks, priecīgi piedāvājot mainīt auto – viņš jau sen tīkojis tādu auto kā man…”

Ortodonts:

“Pēc 3 dienām pēc kārtas 12 stundu darba – sāku zvanīt pa televīzijas pulti. Turklāt ar pilnu numura sastādīšanu, pielikšanu pie auss un nepacietīgu izsaukuma skaņas gaidīšanu …”

Psihoterapeits ( iz manas dzīves, kad pieņemu pacientus no 8.00 – 22.00):

„Iekāpjot taksometrā, ielas nosaukuma vietā es teicu taksometra šoferim:

– Uz dīvāna, lūdzu… ”

No vienas puses tas ir, protams, smieklīgi, bet no otras puses ir vērts aizdomāties, cik patiesībā ilgas un garas darba stundas strādā mūsu ārsti…