Tad arī pienāca laiks atcerēties par savu sievu un mīļo meitu. Viņš sāka skumt pēc viņām. Pēc tās mierīgās dzīves, kuru tā viņam dāvāja. Naktī gulēja, skatījās griestos un atcerējās tos bezrūpīgos laikus, kas palikuši pagātnē. Kā gan viņam pietrūka, muļķim?

Mājā visa kā gana, sieva skaistule, meita gudriniece. Nē, gailis pakaļā ieknieba, sakārojas jaunu iespaidu.

Un kā viņš tagad skuma pēc meitiņas, reti bija zvanījis viņai, reti runājis. Pārdzīvoja, ka meita ar laiku vispār no viņa atsvešināsies un viņai tēvu vairs nevajadzēs, bet vai tad tas bija svarīgi, kad kaisle bangoja pilnā sparā?

Vairākas dienas viņš gaidīja pie viņu mājas un beidzot sagaidīja. Kamēr viņš neizlēmīgi mīņājās, piebrauca mašīna un pēkšņi tajā iespurdza viņa sieva un ārzemju vāģa īpašniekam dāvāja ilgu kaislīgu skūpstu. Viņš stāvēja galīgi apstulbis.

Bet tas vēl nebija nekas salīdzinājumā ar to, ko viņš sajuta, kad ieraudzīja, ka mašīnas saimniece ir SIEVIETE! Tādu pazemojumu viņš nekad nebija izjutis. Mašīna iedarbinājās un viņas aizbrauca. Jautras un laimīgas.

Bet viņš stāvēja un lūdza Dievu, lai tas izdara tā, lai viņš vienkārši izgaistu. Izgaistu un nejustu tās sāpes, kas sagādāja viņam tik neiedomājamas ciešanas. Tajā brīdī viņš atcerējās viņas acis, kad viņa lūdza, lai viņš paliek. Atcerējās viņas asaras, kuras ritēja nerimtīgi pa viņas samtainajiem vaidziņiem.

Tas viss tagad bija viņa acu priekšā un viņš būtu gatavs atdot visu, lai atgrieztu to dienu. Un tagad viņai ir labi, bet viņš stāv pie sasistas siles. Lūk, kāds SODS. Tāda domā satrieca viņa sirdi. Pagāja nedēļa, līdz viņš atjēdzās no šoka un nolēma pazvanīt sievai.

Viņš bija stingri nolēmis izdarīt visu, lai tikai viņa apžēlotos un piedotu viņam. Viņš gandrīz raudāja, lūdza atgriezties, solīja, ka gāzīs kalnus viņas un meitas dēļ, ka dāvās viņai dēliņu, ko viņa tik sen bija gribējusi. Bet viņa klusējot uzklausīja viņu un tad pajautāja: -Tas ir viss? Visu pateici? Un iesmējās.

Kad viņš mēģināja vēl ko teikt, viņa skarbi atcirta: -Es tagad esmu tik laimīga, kā nekad un ne ar vienu agrāk, un es nedomāju neko mainīt. Paliec sveiks!

Viņš vēl divas reizes mēģināja salabt. Caur meitu arī mēģināja labināties, lūdza, lai tā pierunā māti atgriezties pie viņa, bet laikam jau arī meitai viņš vairs īpaši vajadzīgs nebija. Viņa vēsi ar viņu runāja, pat no dāvanām gribēja atteikties.