Sākšu ar to, ka pēc 40 slimības burtiski sāka uzbrukumu manam organismam. Sāku ļoti nogurt, pampa kājas, bieži bija vemšana, pat tad, ja biju ēdusi tikai ūdenī vārītu auzu pārslu putru.

Pastāvīga sliktā pašsajūta un aizdusa bija manas pavadones, kas vispār pie mana 90 kilogramu svara (augums 165 cm) nebija nekāds brīnums. Piedevām vel sāku pamanīt nepatīkamu skaņu, sāku sliktāk dzirdēt.

Vēlāk sapratu, kas man traucē – pastāvīgais troksnis ausīs, kas izbeidzās uz īsu brīdi, bet vēlāk atsākās atkal. Briesmīgi sāpēja kakls un mugura, tas no sēdoša darba, esmu grāmatvede un vēl ķirsītis uz tortes- pasliktinājās redze.

Sāku slīgt depresijā, mājinieki cieta manu mūžīgo burkšķēšanu, vīrs pat sāka ilgāk uzkavēties darbā. Jutos kā idiote, bet pati ar savām problēmām galā tikt nespēju.

Reiz pirms Lieldienām es gāju uz tirgu iepirkties svētkiem, paķēru lielu grozu olām, gribēju nopirkt tā vairāk, lai pietiktu gan mīklai, gan krāsošanai.

Sapirkos visu ko, pilnu grozu un knapi velkos. Pie pašiem tirgus vārtiem stāvēja maza vecenīte un pārdeva ķiplokus.

Atcerējos, ka gribu gaļu saķiplokot un sacept, nolēmu nopirkt arī ķiplokus. Tikko piegāju pie večiņas, man acīs viss satumsa, bet galvā kā ar āmuru kāds sit. Acu priekša viss melns un dzelteni riņķi mirgo.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!