Atgriezies mājās no darba, ģimenes tēvs nolēma mierīgi paskatīties futbola maču, neapgrūtinot sevi ne ar mājas, ne ar vecāku pienākumiem. Likt gulēt brēcošus bērnus viņam pavisam negribējās.

Taču tajā vakarā viss mainījās – aizcirtusi durvis, sieva aizgāja. Viņas pacietība bija galā. Bērni palika ar tēvu. Bezbēdīgā vīrieša pasaule ar alus pudeli pēkšņi sagriezās ar kājām gaisā. Pēc pāris dienām viņš uzrakstīja vēstuli:

„Mana dārgā,

pirms pāris dienām mēs sastrīdējāmies. Kad atnācu mājās, kritu nost no kājām no noguruma. Bija 8 vakarā, man vienkārši gribējās atkrist dīvānā un noskatīties maču.

Tev bija slikts garastāvoklis, tu arī biji nogurusi. Bērni kašķējās, mazais brēca, kad liki viņu gulēt.

Es uzgriezu televizoru skaļāk, lai to visu nedzirdētu.

„Tu taču nenomirsi, ja nedaudz palīdzēsi man bērnu audzināšanā?” sacīji tu, samazinot skaļumu televizorā.

Aizkaitināts atbildēju: „Es caurudienu strādāju, lai tu varētu mierīgi mājās spēlēties  ar bērniem.”

Sākām stīdēties, viens aiz otra nāca argumenti. Tu raudāji, tāpēc, ka biji nogurusi un dusmīga. Es sarunāju tev daudz lieka. Tu kliedzi, ka vairāk tā nevari. Tāpēc tu aizskrēji no mājām un atstāji mani vienu ar bērniem.

Nācās man pašam viņus barot un likt gulēt. Nākamajā dienā tu neatgriezies. Es paņēmu darbā brīvdienu un paliku mājās ar bērniem.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!