Redzēju visas asaras un sūdzības.

Cauru dienu griezos  pa māju kā vāvere ritenī, man nebija brīva ne minūtīte pat, lai ieietu vannā.

Vienlaicīgi sildīju pienu, ģērbu bērnus, mazgāju virtuvi. Vienlaicīgi.

Biju ieslodzīts mājā visu dienu, nebija iespēju parunāties ar kādu, kas vecāks par 10 gadiem.

Man nebija laika mierīgi apsēsties pie galda, lai paēstu – visu laiku vajadzēja pieskatīt bērnus.

Jutos tik nomocīts, ka varētu nogulēt 20 stundas no vietas. Bet tas nav iespējams, tāpēc, ka mazulis mostas un sāk raudāt ik pēc trim stundām.

Es nodzīvoju bez tevis divas dienas un vienu nakti. Es visu sapratu.

Es sapratu, cik ļoti tu nogursti.

Es saprotu – būt mātei tā ir pastāvīga ziedošanās.

Es sapratu, ka tu ziedo savu karjeru un materiālo brīvību tam, lai būtu līdzās bērniem.

Es sapratu, cik grūti ir, kad tavs finansiālais stāvoklis nav atkarīgs no tevis pašas, bet no tava partnera.

Es sapratu, ko tu ziedo, kad atsakies iet ar saviem draugiem uz ballīti vai sporta zāli. Tu elementāri nevari nodarboties ar to, ko vēlies, pat izgulēties tu nevari.

Es sapratu, ko tu jūti, kad tevi ieslēdz mājās ar bērniem, un tu palaid garām visu, kas notiek apkārt.

Es sapratu, ka tu apvainojies, kad mana mamma kritizē tavas audzināšanas metodes. Neviens nesaprot bērnus labāk, nekā viņu māte.

Es sapratu, ka mātes ir visatbildīgākās. Neviens diemžēl to nenovērtē.

Rakstu tev šo vēstuli ne tikai  tāpēc, lai pastāstītu, kā skumstu pēc tevis. Es nevēlos, lai kaut diena paietu bez vārdiem: „Tu esi ļoti drosmīga, tu lieliski ar visu tiec galā, esmu sajūsmā par tevi!”

Mātes, sievas loma sabiedrībā ir ļoti svarīga, taču tā galīgi netiek novērtēta. Iesakiet izlasīt šo vēstuli saviem draugiem, lai mēs visi beigu beigās sāktu novērtēt pašu svarīgāko profesiju pasaulē – mātes profesiju.