Braucu no rīta elektrovilcienā, cilvēku daudz, drūzma, toksnis, karstums. Knapi iespraucies vagonā, rokās spainis ar zemenēm, apsiets ar audumu tā, lai zemenes nebūtu redzamas.

Pēkšņi kāds vīrelis (laikam ieraudzījis zemeņu spaini, sāk pa visu vagonu mani skaļi  uzrunāt:

– Jaunais cilvēk! Ar melno spaini, jā, jā, jūs! Jūz uz tirgu? Kas jums spainī, varbūt es nopirkšu?!

Skaidrot, ka braucu pie māsas un vedu viņai zemenes, nebija vēlēšanās. Nolēmu pajokot:

– Uz slimnīcu braucu, analīzes vedu!

Vīrietis:

– Ko, ko vedat?

Atbildu:

– Jā, analīzes vedu uz slimnīcu, „smago darīšanu”!

Vagonā klususms.

Blakus stāvošā māmuļa pajautāja:

– Tik tiešām pilnu spaini?

Saku:

– Cik dakteris prasīja, tik vedu.

Kāds vīrišķis piedūra pirkstu spainim:

– Neiztašķīsi?

Saku:

– Domāju, ka nē. Es taču vāku virsū uzliku un ar drāniņu pārsēju. Nevajadzētu iztašķīties.

Pēc pāris sekundēm pusotra metra attālumā no manis vairs nebija neviena cilvēka. Tikai kāda maliņā stāvoša veca māmiņa šūpoja galvu un atkārtoja:

– Nedod Dievs tā saslimt, nedod Dievs tā saslimt.