Nevienai mātei nepatiktu, ja par viņas bērnu izņirgātos vienaudži. Mērija Enna Perizī ir audžu māte 11 gadīgam puisēnam. Kad par viņas lolojumu sāka izņirgāties klasesbiedri, viņa nolēma ne tikai palīdzēt dēlam, bet arī izplatīt informāciju par skolā pieļautajām izdarībām.

Viņas mērķis bija panākt to, lai kaut kas tam līdzīgs nenotiktu vairs nekad.

Savā vēstījumā Facebook vietnē viņa pastāstīja par apstākļiem, kuri ietekmējuši viņas dēla Maikla attīstību. Mērija Enna vērsās pie lasītājiem ar lūgumu viņas stāstu padot tālāk, lai pieaugušie mācītu bērnus, cik svarīgi ir saprast citu bērnu īpatnības un respektēt tās.

Lūk, viņas vēstule:

„Jau iepriekš atvainojos, ja mana vēstule kādam liksies pārāk gara. Katra pieaugušā dzīvē tādā vai citādā veidā ir blakus bērni. Es lūdzu jūs pastāstīt jūsu bērniem (radu bērniem, bērnu draugiem u.c. ) mana dēla dzīves stāstu.

Iespējams, ja viņi uzzinās par viņa bērnību, kaut kas mainīsies viņu domāšanā. Pat vislabākie bērni reizēm izjūt vājību vai nepārliecinātību…”

“Pateicoties zināšanām, mēs augam un attīstāmies. Maikls piedzima 26. grūtniecības nedēļā, tas ir trīs mēnešus ātrāk, par paredzēto laiku. Es neesmu viņa bioloģiskā māte, taču jebkurā gadījumā esmu viņa māte. Pirmos trīs sava  mūža mēnešus viņš cīnījās par izdzīvošanu. Neskaitāmās asins pārliešanas… Pēc trim mēnešiem viņa māte neizturēja un pameta viņu.

Vēl daudz pārbaudījumu bija Maikla ceļā. Maikls sāka runāt tikai 3 gadu vecumā, staigāt arī viņš sāka vēlu. Pirmie zobiņi viņam iznāca tikai pēc 1. dzimšanas dienas. Viņš atpalika visā. Bet jau tad viņš prata mīlēt. Līdz pat šim laikam viņa smaids spēj sasildīt  visus ap sevi. Nav neviena cilvēka, kuru viņš nemīlētu. Viņš labi attiecas pat pret tiem, kas viņam dara pāri. Viņš visu piedod un aizmirst.

Viņš nekad nevienu nenosoda. Es cenšos viņam līdzināties, bet man ne vienmēr tas izdodas. Šodien jūs viņu nosaucāt par „breketnēsātāju”, vakar smējāties par viņa ēšanas manieri. Bet jūs taču nezināt, cik viņam ir grūti kontrolēt ēšanu, kontrolēt ēdienu, kas nonāk viņa mutē, fizisku īpatnību dēļ.

Jūs bieži izsmejat viņu par viņa slikto roku kustību koordināciju vai redzes problēmu dēļ. Tās breketes ir viens no daudzajiem soļiem, kurus, lai kas arī nenotiktu, viņš izturēs, lai viņa apakšžoklis tiktu izlīdzināts, bet tas, kā jūs zināt , nav attīstīts pilnībā.

Tad viņš spēs kontrolēt ēdienu un nekožļās barību „kaut kā savādi”, un jūs vairs neņirgāsieties par viņu, saukājot par truliķi, kropli, breketnēsātāju vai zobaino bebru.

Pateikt viņam „sēdi un aizveries” – nav izeja. Jums nav jāmīl Maikls, bet jums viņš ir jāciena. Viņš ir cīnītājs un es izstāstīju jums tikai daļu no tā, ko nācies un nākas pārdzīvot Maiklam. Pastāstiet par to arī citiem. Cieniet tos, kas ir līdzās jums. Jūs nezinat, caur ko viņi ir izgājuši.”

Šis stāsts rada lielu atsaucību lasītāju vidū. Maikla gadījums māca mūs būt iejūtīgākiem, saprotošākiem. Neviens nezina, ar kādām grūtībām nāksies sastapties rīt vai parīt. Ar sapratni attieksimies pret cilvēkiem ap mums!