“Tas notika pirms vairākām dienām. Mūsu meitiņai Kuellai nāca zobiņi, tāpēc viņa skaļi raudāja. Lai viņu nomierinātu, es apgūlos viņai blakus, un mēs abas drīz vien aizmigām…”

“Kad es pamodos, ieraudzīju, ka Mets jau atgriezies mājās. Viņš izskatījās satraucies, viņa acīs vizēja asaras. Ieraugot manu satraukto skatienu, vīrs centās mani nomierināt, sakot, ka viss ir kārtībā.

Vienkārši viņš ieraudzījis mani guļot kopā ar meitiņu, sapratis, cik ļoti mūs mīl. Mēs neviļus atgādinājām viņam kādu stāstu, ko reiz stāstīja mūsu mācītājs.”

“Tas notika kādā no tām dienām, kad mēs pirmo reizi atstājām Luellu vienu pašu mājās. Mēs ar Metu gājām uz svētdienas dievkalpojumu. Pēc tam mēs parunājāmies ar mācītāju, kurš pastāstīja kādu stāstu, būdams pats kā aculiecinieks, bāreņu namā Ugandā.”

“Tolaik viņš bija misionārs un bieži apciemoja internātus un bērnu namus visā pasaulē, bet tajā bāreņu namā valdīja īpaša atmosfēra. Kad garīdznieks iegāja lielā istabā, kur tuvu viena pie otras bija saliktas gandrīz simts zīdaiņu gultiņas, viņš pamanīja, ka telpā valda dīvains klusums.”

“Parasti, kad vienā telpā ir tik daudz bērnu, vienmēr ir dzirdamas kāda bērniņa raudas vai murmulēšana. Bet šeit valdīja absolūts klusums.”

“Garīdznieks pajautāja bāreņu nama darbiniecei, kāpēc bērni tik dīvaini uzvedas, viņas atbilde uz visiem laikiem iespiedās viņa atmiņā. Viņa teica, ka sākumā, kad bērni tikko ierodas šeit, viņi nepārtraukti raud.”

“Ar savu raudāšanu viņi pauž sāpes un sauc tuviniekus palīgā. Bet pēc nedēļas visi apklust, jo saprot, ka nevienam viņi nav vajadzīgi un neviens viņus nemierinās.”

Klusums liecina par bezcerību, kas valda mazuļu dvēselēs. Bērni saprot, ka neviens pie viņiem neatnāks, iespējams, vairs nekad…

“Šis stāsts mūs satrieca. Mēs apsolījām sev, ka nekad neignorēsim savu bērnu raudas. Pat nakts vidū, kad dzirdu Luellu ieknukstamies, tad, lai cik nogurusi es būtu, es noteikti eju viņu mierināt.”

“Ieraudzījis mani gultiņā guļam blakus Luellai, Mets visu sapratis bez vārdiem. Kamēr mēs gulējām, viņš pagatavoja vakariņas, un, kad mēs pamodāmies, viņš mani cieši apskāva un teica: “Es mīlu jūs vairāk par visu pasaulē…”

Lasot šādas rindas nevar palikt vienaldzīgs. Cieni un mīli savus bērnus, draugus un citus tuviniekus!