Kādreiz no tādiem bērniem, kā mūsu stāsta varone, bailēs atbrīvojās, uzskatot tos par nolādētiem vai apsēstiem. Šodien ārsti tādus bērnus pēta, cenšoties izprast, kā viņiem palīdzēt.

Bet gados, kad pasaulē nāca Žozefīna Mertla Korbina, vienīgais, kas atlika šādiem cilvēkiem, bija darbs cirkā.Tieši tur arī visu dzīvi strādāja artiste, kura uzstājās ar skatuves vārdu „četrkājainā sieviete”!

Patiesībā skaidrs, ka divas mazākās kājas nepiederēja Mertlai. No viņas ķermeņa auga neattīstījies dvīnis – parazīts, no kura būtībā palikušas bija tikai apakšējās ekstremitātes un urīnizvades un dzimumsistēma. Ja Mertla būtu vārgs un slimīgs bērns, viņa bērnību nepārdzīvotu. Par laimi, mazulīte piedzima spēcīga un veselīga.

No 13 gadu vecuma meitene sāka piedalīties tolaik  ļoti populārajā „kropļu cirkā”. Viņas numurs bija tik populārs publikā, ka citas konkurējošas organizācijas steidzīgi sāka gādāt arī sev „viltus” četrkājainās sievietes.

Pati Mertla bija visai dzīvespriecīgs bērns un tāda eksistence viņu neapgrūtināja. Uz ārstu jautājumiem viņa bieži vien atbildēja ar prieku.

Tā, piemēram, sieviete paziņoja, ka spēj pārvaldīt savas „papildkājas”, bet staigāt uz tām nevar to neattīstības dēļ. Faktiski „četrkājainajai sievietei” bija tikai viena normāla kāja, otrai kājai bija deformēta pēda.

Žozefīnas dzīve neveidojās īpaši laba. Viņa nomira 60 gadu vecumā, viņai blakus bija sērojošie draugi, bērni un mazbērni.

Mertlas gadījums kļuva populārs ne tikai tāpēc, ka viņai bija četras kājas, drīzāk gan viņas dzemdību dēļ. Runāja, ka tikai divus no bērniem dzemdējusi viņa.

Par pārējo bērnu māti uzskata viņas parazitējošo dvīņu māsu. Ārsti pieļauj, ka tas ir pilnīgi iespējams!

Lai kā tas arī nebūtu, Žozefīnai Korbinai, par laimi, gāja secen grūtības, ar  kurām sastopas viņas nelaimes biedri. Viņa nekļuva par izsmieklu vai biedu, bet nodzīvoja relatīvi laimīgu, normālu dzīvi.

Sievietes ķermeņa bioloģiskās īpatnības uz visiem laikiem paliks neatminētas, jo saskaņā ar testamentu viņas zārks tika aizcementēts.

Kādas tik dīvainības nenotiek dabā… Ko domā tu par šo stāstu?