Kopš agras bērnības māsas Luči saprata: šajā pasaulē viņas var paļauties tikai pašas uz sevi. No malas meiteņu dzīve izskatījās praktiski ideāla.

Bagāta savrupmāja, turīga ģimene, mīloši vecāki un pat privātais baseins – šķita, ko gan var vairāk vēlēties? Bet patiesība bija pavisam citādāka.

Meiteņu tēvs atklāti neieredzēja savas meitas, bet māte vienmēr un visur nostājās tēva pusē.

Ar naidu un kliedzieniem diemžēl viss neaprobežojās. Ar laiku tēvs sāka pret meitām pacelt roku.

Turklāt viņš liedza meitenēm arī pārtiku. Kamēr brāļi, tēvs un māte, ēda cik vien gribēja, meitenes nereti dzīvoja badā.

Bet, kad viņas mēģināja nostāties pret tēvu-tirānu, situācija kļuva neciešama. Kādā reizē nelietis vienai no meitām pat salauza roku!

Skolā stāvoklis bija daudz labāks. Skolotāji pat nenojauta par izņirgāšanās apmēriem, kam pakļautas bija meitenes mājās. Redzot, ka meitenes pastāvīgi ir badā, skolotāji piebaroja bērnus.

Tikai vēlāk, kad viena no meitenēm ieradās skolā ar galvas traumu, pedagogi visai šai lietai pieslēdza policiju.

Sapratis, ka lieta guvusi negaidītu pagriezienu, tēvs-tirāns nolēma tikt vaļā no meitām. Tā tikai 11 gadu vecumā četrītes nonāca bērnu namā. Tomēr arī tur nelietis nelika viņām mieru.

Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!